Ceļojumu Blogs

Kad lidmašīna nosēdās Katmandū, šķita, ka vienā mirklī esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē. Pilsēta elpo haotisku, skaļu un vienlaikus īpaši dzīvu ritmu. Ielas smaržoja pēc garšvielām, gaisa vibrācijas radīja skaņas no motocikliem, lūgšanām, ratiem un putniem, kas plivinājās virs tempļu kompleksiem. Vakarā sēžot viesnīcas terasē, jau jutām - piedzīvojums ir sācies.
Nākamajā dienā iepazinām Katmandū — tempļus, stūpas un vecpilsētas pagalmu labirintus. Pashupatinath ar saviem svētceļniekiem, Boudhanath ar lūgšanu karodziņu okeānu un Patan ar mākslinieku darbnīcām mūs ievilka dziļāk Nepālas ritmā. Taču prātā jau bija kalni — tie, kas vilināja aiz horizontiem.
Līdz Pokharai mūs veda garš, bet ainavisks ceļš. Pilsēta pie ezera likās kā osta starp kalniem un ikdienu — mierīga, plaša un ar brīnišķīgu skatu uz Annapurnas masīvu un, protams, Zivsastes kalnu. Machhapuchhre, ar savu perfektās zivsastes formu, izgaismojās debesīs kā ceļazīme, kas saka: “Nāciet augšup.”
No Kande sākās mūsu pārgājiens — un te pienāca arī pirmais lielais pārsteigums. KĀPNES. Kāpnes kalnā, kāpnes lejā, kāpnes starp ciemiem, kāpnes mežos. Brīdī, kad šķita, ka vairs nav iespējams izdomāt jaunu kāpņu variāciju, parādījās vēl viena. Un tā radās joks, kas turpināja mūs pavadīt visu pārgājienu:
“Nepālā nav ‘Namaste’. Te ir ‘Namastairs’.”
Šo frāzi atkārtojām tik bieži, ka beigās tā kļuva par mūsu treka himnu.
Austrālijas nometnē mūs sagaidīja pirmie nopietnie kalnu skati — zeltainas virsotnes rietošajā saulē un sajūta, ka esam jau prom no ikdienas pasaules. Nākamās dienas mūs veda dziļāk rododendru mežos.
Meža nometnes klusumā šķita, ka kalni beidzot sāk kustēties mūsu ritmā. Tad ceļš atvērās plašāk, un pie Zemās nometnes jau bijām augstu virs kokiem. Tieši te Zivsastes kalns kļuva par mūsu pastāvīgo pavadoni. Tas parādījās aiz katra līkuma – balts, spics un neticami majestātisks. Brīžiem likās, ka tas vēro mūs tikpat daudz, cik mēs to.
Kāpums līdz Augstajai nometnei bija stāvāks, bet katrs solis tuvināja mūs sniegotajām virsotnēm. Kalnu vējš bija ass un dzidrs — tāds, ko jūt tikai augstu virs 3 500 metriem. Un no rīta, kad devāmies uz Mardi Himal bāzes nometni, viss bija kluss, auksts un maģisks. Debesis bija tumšas, zvaigznes spīdēja kā spožākie orientieri, un katrs mūsu solis bija kā piedzīvojuma ritma sitiens.
Saullēktā Himalaji izskatījās kā glezna, kas dzīvo. Annapurna South, Hiunchuli un Zivsastes kalns dega zeltainā gaismā. Stāvējām uz takas augstu virs mākoņu jūras un sapratām, kāpēc cilvēki šeit atgriežas vēl un vēl. Te laiks apstājas.
Pēc virsotnes dienas plūdeni devāmies lejup — “namastairs” vēlreiz parādīja savu spēku, un mēs par to smejāmies, lai neļautu kājām padoties. Atgriežoties Pokharā, sajutām ezeru, mieru un kafiju kā pelnītu balvu.
Kad šķita, ka piedzīvojumi ir aiz muguras, mēs devāmies uz Čitvanu. Ainavas mainījās — kalni palika aiz muguras, to vietā parādījās džungļi, mitrums un putnu saucieni. Safari vērojām degunradžus un krokodilus. Klusais kanoe brauciens starp mangrovēm likās kā aina no citas pasaules. Latvijas meži pēkšņi šķiet pavisam mierīgi.
Ziloņu audzētavā sapratām, cik sarežģītas ir cilvēku un milzīgo dzīvnieku attiecības — gan mīlestība, gan darbs, gan tradīcija, gan atbildība. Vēl viens Nepālas slānis, ko ne vienmēr var izlasīt grāmatās.
Atgriežoties Katmandū pēdējai dienai, pilsēta likās pazīstama. Trokšņi vairs nešķita haotiski, bet saprotami. Mēs atkal klīdām pa Tamelas ieliņām, dzērām masalu, pirkām karodziņus un atskatījāmies uz veikto ceļu.
Kad lidmašīna pacēlās virs ielejas un Himalaji lēni slīdēja zem mums, bijām ne tikai piepildīti, bet arī mazliet skumji. Šie kalni deva mums vairāk nekā tikai skatus. Tie iemācīja ritmu, mieru, humoru, spēku un spēju smieties pat tad, kad priekšā ir tūkstošiem kāpņu.
Varbūt tāpēc mēs zinām — šis nebija tikai ceļojums. Tas bija stāsts, kas paliks ar mums. Un varbūt kādu dienu atgriezīsimies vēlreiz un teiksim atkal:
“Namaste-Nepāla.”