Ceļojumu Blogs

Pirmās dienas Pamirā — elpa starp debesīm un zemi

No Ošas līdz Edelveisa bāzes nometnei ceļš ved kā cauri citām pasaulēm — pāri Taldyk pārejai, gar kalnu gravām, klusām akmens upēm un pamazām augošiem sniega laukiem. Kad beidzot nonācu 3600 metros, šķita, ka zeme pati kļuvusi vieglāka, bet gaiss-smagāks.
Aklimatizācijas dienas bija kā mācīšanās atkal elpot:
pārgājiens uz Leek Meadow,
uzkāpšana līdz Putešestvenņikov pārejai, no kuras pirmo reizi ieraudzīju Avicennas Smaili visā tās varenībā,
un vēlāk-Petrovskija grēdas skatu punkts, kurā sapratu, cik patiesībā niecīgi mēs esam šo kluso milžu priekšā.

Ceļā uz Camp 1 — sākas īstais alpīnisms

Pirmais nopietnais posms-kāpiens līdz Camp 1, kas slejas uz ledāja morēnas. Tas bija ilgs un nogurdinošs ceļš, bet nogurumu dzēsa viens mirklis: brīdis, kad ieraudzīju jurtas, cilvēku rosību un dzirdēju smieklus sniega vidū. Camp 1 ir kā mazs ciems uz ledāja muguras, dzīvs un silts-vieta, kur alpīnisti kļūst par komandu.
Tur mēs mācījāmies kāpt pa ledus sienām, izglābt sevi no iedomātas plaisas, staigāt saišu grupās… tā, it kā kalns jau iepriekš zinātu, ka vēlāk tas no mums to visu prasīs.

Uz Camp 2 — posms, kas māca cieņu pret kalnu

Ja kāds man jautātu, kurā brīdī es pirmo reizi sajutu bailes, es teiktu-uz ceļā uz Camp 2.
slēptas un atvērtas ledus plaisas,
stāvs posms ar fiksētām virvēm,
un draudīgais “Frying Pan” traverss, kur lavīnas var izkustēties no viena nepareiza soļa vai pārāk siltas saules.
Mēs startējām 4 no rīta, un, kad beidzot nonācu 5300 metros, Es jutos it kā būtu izgājis cauri neprātīgi sarežģītai labirinta spēlei. Camp 2 ir auksts, neērts un skaudrs-perfekts spogulis taviem spēkiem un nogurumam.

Camp 3 — vieta, kur cilvēks sastop sevi

Ceļš uz Camp 3 ved pa stāvu, bieži vējainu nogāzi. Skābekļa trūkums kļūst izteikts, kājas sāk strīdēties ar galvu, un galva-ar sirdi. Starp 6000 un 6100 metriem plaisas slēpās zem plāna sniega kā ledainas mutes, kas klusējot vēro katru soli.
Kad nonācu uz Razdeļnaja pleca, kur atrodas Camp 3, jutos vienlaikus uzvarējis un zaudējis-it kā būtu izkāpis ārpus savām robežām, bet zinu, ka kalns par to vēl tikai sāks prasīt cenu.

Virssotnes mēģinājums-mans ceļš līdz 6720 metriem

Naktī mūsu teltis vējš purināja ka papīra lapas. Mēs cēlāmies 1:00 — ar nosalušām rokām bet galvās vienu domu: šodien ir virsotnes diena.
Ceļš līdz sedlam bija lēns, bet stabili kontrolēts. Tālāk sākās īstā cīņa:
brāzmains vējš, kas paķer elpu,
temperatūra, kas grauž vaigus un plaukstas,
redzamība, kas brīžiem sarūk,
un šaurais “Knife” posms, kurā katrs solis izšķir visu.
Ap 6720 metriem es apstājos. Pa kreisi-stāva, vēja plosīta nogāze. Pa labi-bezdibenīgs dziļums. Vējš izrāva gaisu no mutes, pulss sitās kā metāla āmurs. Tajā brīdī sapratu:
virsotne vienmēr stāvēs savā vietā, bet man ir jāizvēlas dzīvība.
Es pieņēmu smagāko, bet gudrāko lēmumu-sākt nolaišanos.
Neviens alpīnists nav izgāzies, ja ir pieņēmis pareizo lēmumu bīstamā brīdī.
Un es tajā augstumā sapratu, ka kalns mani pieņēma-līdz robežai, kuru tas pats man ļāva sasniegt.

Atgriešanās-sajūta, ka atgūstu pasauli

Kad atgriezos Camp 3, un vēlāk Camp 1 un bāzes nometnē, katra elpa šķita kā dāvana. Zāle pie 3600 metriem likās neticami zaļa, telts-silta, tēja-garšīgāka nekā jebkad dzīvē.
Es skatījos uz Avicennas Smaili no attāluma un jutu mieru. Kalns mani bija pārbaudījis, izdzirdējis un laidis vaļā.

Ko man nozīmē Avicennas Smailes 6720 metri

Tie nav “gandrīz virsotne”.
Tie nav “neizdevās”.
Tie ir:
mans pirmais patiesais dialogs ar kalnu,
pierādījums manam spēkam un manām robežām,
stāsts par to, kā izvēlējos dzīvot, nevis riskēt bez vajadzības,
un solījums sev-kādu dienu es atgriezīšos.

Avicennas Smailē nav iespējams vienkārši uzkāpt.
Tajā var nonākt tikai tad, ja esi gatavs mainīties.
Un es zinu-šis stāsts vēl nav galā.